![[LV] Attēls kā viela pār telpu un vietu. Rīgas Fotogrāfijas biennāl 2020](https://blokmagazine.com/wp-content/uploads/2020/10/2-1y8a8024-1200x800.jpeg)
Šogad Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2020, tāpat kā daudzi citi kultūras notikumi un institūcijas pasaulē piedzīvoja vēl nebijušus apstākļus, un pandēmijas dēļ biennāles komandai kopā ar partneriem nācās strādāt gana radoši, pārplānojot un pagarinot programmu, lai saglabātu biennāles sākotnējo ideju un struktūru. Tas izdevās veiksmīgi un jau no 29. maija Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2020 nāca klajā ar daudzveidīgu izstāžu, diskusiju, simpozija un meistarklašu klāstu, pievēršoties realitātes arheoloģijai un pētot gan pagātnes slāņus, gan arī mūsdienu digitālā laikmeta mantojumu un tā ietekmi uz mūsu uztveri, izziņas procesiem un attēlu kultūru kopumā. Biennāle savu kulmināciju sasniedza septembrī, kad notika visas galvenās aktivitātes, un turpināsies līdz pat 8. novembrim Rīgā un Daugavpilī. Rīgas Fotogrāfijas biennāles norisēs ir iesaistīti vairāk nekā 60 dalībnieki no 13 valstīm, tostarp starptautiski atzīti un godalgoti mākslinieki, kuri ir radījuši darbus īpaši Rīgas Fotogrāfijas biennālei 2020. Mēs piedāvājam Latvijas mākslas kritiķes un pētnieces Santas Hiršas ieskatu vairākās biennāles izstādēs.
Attēlus kā mūsdienu dominējošos komunikācijas formas ik otro gadu analizē Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kuras centrālais notikums šogad ir starptautiska grupas izstāde “Ekrāna ēra: Ainava” Rīgas Mākslas telpā. Kuratoru Ingas Brūveres un Mariē Šēvoldas uzmanības centrā ir digitālās ainavas, ar vārdu “ainava” saprotot mums apkārt esošo priekšmetisko un bioloģisko vidi visnotaļ plašā nozīmē, ne tikai tajā, kurā panorāmiskam dabas skatam jāaizrauj skatītāja elpa un jāsniedz estētisks pārdzīvojums. Izstāde vērš uzmanību uz to, kā arvien jaunākas tehnoloģijas, to pieejamība, lietošanas loģika un estētika izmaina mūsu attiecības ar apkārtējo pasauli. Vai ārējo formu un ierīču maiņa izmaina arī mentālā attēla potenciālu, tā iespējamo saikni ar mūsu pasaules izjūtu un estētiskajām vajadzībām? Vai varbūt šī saikne tomēr darbojas pretējā virzienā?
Tehnoloģijas ir pamatīgi paplašinājušas pasaules ģeogrāfiju, tā ir kļuvusi fiziski pieejamāka gan Rietumu cilvēku iespējās ceļot, gan vispār neizejot no mājām, jo pāris klikšķu attālumā pieejamas dokumentālas liecības par teju ikvienu pasaules nostūri. Virtuālā pieejamība gan nav mazinājusi cilvēku vēlmi doties laukā, gūt iespaidus, baudīt apkārtni, taču šajās attiecībās ir pastiprinājusies ekrānu klātbūtne, kas bieži vien darbojas kā būtisks starpnieks starp ainavu un mūsu uztveri, vai tās nodošanu tālāk. Par to, kā nemitīgā “sēdēšana telefonos” izmainījusi mūsu maņu spēju uztvert apkārtējo vidi droši vien vēl ir pāragri spriest, taču ainavas tēls mūsu prātos ir kļuvis plakanāks un šādu “plakanības” estētiku piedāvā arī Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstāde “Ekrāna ēra II: Ainava”.
Izstāde neglorificē tehnoloģisko progresu un vēl mazāk tā nododas melnbalti vērtējošām kategorijām. Tā drīzāk meklē jaunus veidus, kā tehnoloģiskais sastopas ar to, ko esam pieraduši dēvēt par “dabisko”, un liek pārdomāt šī nošķīruma jēgu kā tādu. Izstāde pakļauj attēla un ainavas nojēgumus pašrefleksijai un cenšas izzināt to savstarpējo mijiedarbību, fiksēt to pieredzi, ko jaunākās tehnoloģiskās iespējas skatītājam sniedz šobrīd, jo paši visbiežāk tam nepievēršam uzmanību. Jaunu iespēju meklējumi un robežu paplašināšanas nav pašmērķīgas spēju un iespēju demonstrācijas, izstādē eksponētie darbi radušies no nepieciešamības identificēt jauna mākslinieciskā satura rašanās iespējas formās, kādās tas nav bijis iespējams agrāk. Piemēram, igauņu mākslinieku dueta Kristinas Ollekas un Kerta Vīarta asprātīgais darbs “EXHIBIT_ONSCROLL” sākotnēji ainavu ievietojis instagram laiktelpā un pēc tam šo formu pārnesis “īstos” video objektos, demonstrējot, kā tehnoloģijas un sociālie tīkli ir ne vien “ekrāns” un satura translēšanas platforma, bet arī cilvēka radīta, savā ziņā autonoma ainava ar saviem noteikumiem un skatpunktiem.
Fiziskā veidola ziņā pilnīgi atšķirīgs no pārējiem ir mākslinieka Sveina Fannara Juhanssona skaņas ainavas instalācija “Interesējošā persona”, kurā dzirdamas viņa sarunas ar gaišreģiem, apspriežot viņa atrastās fotogrāfijas. Tā šķiet ironiski dziļdomīga atgriešanās pie analogās fotogrāfijas kā attēla, kurā viegli uzskaitīt redzamos elementus, to veidotās asociācijas, vienlaikus “aizvietojot” attēlu ar skaņu un liekot skatītājam vizualizēt pašam. No vienas puses darbs sevi pretsata digitālā laikmeta attēlu piesātinājumam, taču tikpat lielā mērā tas ilustrē veidus, kādos domājam un uztveram attēlus – brīžiem gaišredžu teiktais izklausās uzjautrinoši naivi, brīžiem tas lieliski iederētos jebkurā laikmetīgās mākslas izstādes pavadošajā tekstā (“mēs izmantojam attēlus, lai caur tiem labāk saprastu apkārtējo pasauli”.). Mākslinieks šādu attēlu skaņas ainavu nodēvējis par fotogrāfijas nulles punktu, tā ir atgriešanās pie attēla idejas tīrā formā, bez materializēšanas, taču varbūt šādi tekstuāli attēli/domu fotogrāfijas būs pēdējā, galējā attēla forma, kādā tas eksistēs? Vienlaikus trāpīgs ir arī abu pretstatu apvienojums – gaišreģi, kas strādā ar “neredzamo”, un fotogrāfija kā māksla, kas padara redzamu neredzamo pagātni.
Digitālās tehnoloģijas ikvienam to lietotājam rada kārdinājumu pārveidot attēlus kā realitātes dokumentus, fiksācijas – ar šādiem pārveidojumiem kā izteiksmes līdzekļiem ir pilna ne vien Rīgas Mākslas telpas izstāžu zāle, bet arī mūsu ikdiena, ko translējam caur, piemēram, instagram filtriem. “Ekrāna ēra: Ainava” pievēršas tehnoloģiski sarežģītākām pārveides iespējām un māksliniecisko realitāšu konstruēšanas rīkiem, taču arī analogo attēlu, glezniecības, grafikas darbos realitāte nekad nav eksistējusi nepastarpināti, tā ir bijusi pakļauta novērošanas un attēlošanas tehnoloģiju sniegtajām iespējam. Par to atgādina Evas Stenramas darbi, kuros pornogrāfiski attēli mežos “retušēti”, izņemot no fotogrāfijām kailus ķermeņus, taču atstājot miglainus cenzūras nospiedumus kadros, kas atgādina rētas uz cilvēka ādas.
Digitālo ekrānu laikmetā mūs vairs neinteresē reālistiskas, autentiskas ainavas dokumentācijas, kas ir kļuvušas tik pašsaprotami vienkāršas ikvienam, kas māk rīkoties ar viedtālruni. Izstādes darbos redzamajās interjera un dabas ainavās dominē atsvešināta sterilitāte, vēsums (šķiet, ka vismaz trijos darbos redzamas kalnienes vai augstu mākoņu skati) un varbūt tieši šī sterilitāte un šķietamā tehnoloģiju racionalitāte liek mums kā to lietotājiem vairāk meklēt nejaušības elementus, kaut ko nesankcionētu un nekontrolējamu, pat mežonīgu – piemēram, iesaistīt gaišredžus savā attēlu pieredzē vai pārvērst klasiskus ainavu skatus ciparu animācijās. Tuomo Rainio binārajos kodos balstītie darbi reducē ainavu klišejas līdz digitālās pasaules pamatlementam, pievēršot uzmanību tam, kas ir attēla pamatā, neatkarīgi no tehnoloģijas – jebkurš attēls ir dažādu vizuālu formu sablīvējums un ikvienas šīs formas pamatā ir mazi punktiņi, kas veido krāsas, līnijas, triepienus.
Ja izstāde būtu jāuztver kā simbolisks mūsdienu ainavas portretējums, tad to varētu raksturot ar vārdu “sašķelta” un šo sašķeltību uzver gandrīz katrs eksponāts. 21. gadsimta ainavas prototips nav panorāmiski plašs, viengabalains skats, bet gan daudzkanālu attēlu plūsmas atsevišķos ekrānu lodziņos vai vizuālo formu izplūšana pikseļos. Šī sadrumstalotība man atgādina pašas drudžaino interneta tehnoloģiju lietojumu, paralēli lietojot vairākus tabus un vietnes vienlaicīgi, skrollējot aplikācijas telefonā uz augšu un leju, turp un atpakaļ. Domāju, ka šī daudzbalsība, paralelitāte ir atpazīstama ikvienam no mums.
Izstāde kā notikums pievēršas tēmām un autoriem, kas parasti līdz Latvijas intelektuālajai telpai nonāk ar lielu nokavēšanos un fragmentāri – ja skatītājus neaizrauj piedāvātās tēmas, tad iesaku aplūkot izstādi kaut vai tikai tāpēc, lai redzētu šobrīd pasaulē atzītus un pieprasītus autorus, un paplašinātu savas zināšanas par vizuālās mākslas iespējām postmediju laikmetā. Darbu atlase ir pārdomāta, tie runā gan paši par sevi, gan veido dialogu un it kā pastiprina viens otru, piemēram, Mārtiņa Ratnika digitālo romantismu šīs izstādes koncepcija izceļ daudz spilgtāk, nekā tas bija saskatāms, eksponējot atsevišķi. Izstādē aplūkotās tēmas lielākajai daļai skatītāju varētu būt pārāk mazzināmas, tāpēc bez izstādes kataloga pavadošajiem tekstiem daudz kas ir grūti uztverams un līdz galam saprotams – te gan būtu bijis vērtīgāk tekstus integrēt kā anotācijas blakus darbiem, jo izdevuma šķirstīšana pustumsā nav parocīga. Un, ja kāds grib iebilst, ka mākslas darbam būtu jāspēj būt iedarbīgam arī bez tekstuāliem komentāriem, tad atgādināšu, ka laikmetīgā māksla jau daudzas desmitgades ir cieši saistītas ar to intelektuālo telpu, kuru organizē idejas, teorijas, tekstos bāzētas zināšanu formas. Rīgas Fotogrāfijas biennāles programma ir cieši saistīta ar analītisku apkārtējās pasaules izzināšanu mākslā un intelektuālas (nevis dekoratīvi iespaidīgas vai emocionāli saviļņojošas) mākslas tradīciju izkopšanas Latvijā arvien izmisīgi trūkst.
Cita veida redzamības un neredzamības aktualizētas arī citās Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādēs, piemēram, Šeldas Puķītes kūrētajā pilsētvides intervencē “(Ne)redzamās autores”. Tās ietvaros Rīgas sabiedriskā transporta pieturvietās eksponēti 20. gadsimta sākumā strādājošo sieviešu – fotogrāfu darbi, kas līdz šim plašākai sabiedrībai (un arī kultūras videi) palikuši neredzami. Svarīgs ir ne vien mēģinājums aktualizēt līdz šim nepelnīti izstumtu Latvijas mākslas vēstures epizodi, bet arī pats eksponēšanas formāts, ļaujot ar darbiem sastapties ārpus izstāžu zālēm un vietās, kas parasti sieviešu tēlus izmanto, lai kaut ko pārdotu. Līdzīga feminisma ideju saspēle ar telpu vērojama Puķītes kūrētajā Ingrīdas Pičukānes izstādē “Moostes pastkartes”, kas konspiratīvi eksponēta kultūras bārā “Bolderāja” – tajā māksliniece Ingrīda Pičukāne ļaujas ironiskam ķermeņa pozitīvismam kā pašterapijai, vienlaikus dekonstruējot ierastos veidus, kā sievietes ķermenis tiek pozicionēts un cirkulē masu kultūras attēlos. Abi Šeldas Puķītes projekti oriģinālos veidos apspēlē sievietes un publiskās telpas attiecības, kritiski aplūkojot gan mākslas vēsturi kā joprojām hierarhiski konstruētu telpu, gan reklāmas kultūru, kas veido mūsu ikdienas dzīves attēlu pieredzi, tās nestajiem “sex sells” vēstījumiem arvien ietekmējot mūsu pašizpratni, attiecības ar savu un vienam otra ķermeni. Šīs tēmas Latvijas laikmetīgajā mākslā joprojām ir zināms tabu, kam ir jāapliecina savas tiesības uz eksistenci – pievēršanās feministiskām perspektīvām mākslā joprojām bieži vien tiek uzlūkota skeptiski arī šejienes profesionāļu vidē, kamēr citviet pasaulē tā robežojas ar risku kļūt par tematisku klišeju. Konceptuāla attēla un telpas saspēle vērojama arī Šeldas Puķītes izstādē “Wunderkammer”, kas bija aplūkojama Latvijas Fotogrāfijas muzejā, pievēršoties kolekcionēšanas fenomena daudzdimensionalitātei laikmetīgajā mākslā.
Viens no konceptuāli radikālākajiem fotogrāfiska attēla interpretējumiem aplūkojams Paulius Petraitis kūrētajā izstādē “Par fotogrāfiskām būtnēm” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kurā tiek kritiski aplūkots pieņēmums par kameras varu par tās fiksētajiem objektiem, objektu pasivitāti fotogrāfa priekšā. Izstādē skatāmos objektus var definēt kā telpiskas fotogrāfijas, jo tās tapušas saskaņā ar fotogrāfēšanas tehnoloģiskā procesa pamatprincipiem un veidojas ap tādiem fotogrāfiju tradicionāli raksturojošiem lielumiem kā atspoguļošanās, reproducēšana, dokumentēšana, dubultnieki. Šīs iezīmes tiek pārnestas uz telpisku objektu veidošanu, manifestējot ideju par fotogrāfiju kā neatkarīgu mediju, domāšanas veidu, kas nevis atdarina citas attēla veidošanas prakses, bet arī pats ar savām iekšējām likumībām var kļūt par izejas punktu telpiskos medijos veidoto darbu struktūrā. Šī fotogrāfijas pašrefleksija ir vitāli nepieciešams instruments, lai orientētos mūsdienu arvien sarežģītākajā pasaulē, kurā fotogrāfijas jau sen nav tikai pasīvs dokumentācijas rīks.
***
Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Biennāles tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem procesiem Baltijas un Eiropas reģionā, tiecoties fiksēt un mākslas festivāla formātā piedāvāt kopīgi izprast pasaulē notiekošās pārmaiņas, kuras mums nepieciešams ne tikai redzēt, bet arī iztēloties, tulkojot mūsdienās tik sarežģīto un piesātināto vizuālo valodu jēgpilnās attiecībās − starp ikdienu, kameras objektīvu, vēstures materiālu, laikmetīgo mākslu, tehnoloģijām un nākotni.
Imprint
| Exhibition | Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2020 |
| Place / venue | Rīga, Latvija |
| Website | www.rpbiennial.com/lv.html |
| Index | Eva Stenram Inga Brūvere Ingrīda Pičukāne Kristina Õllek & Kert Viiart Marie Sjøvold Mārtiņš Ratniks Paulius Petraitis Riga Photography Biennial Santa Hirša Šelda Puķīte Sveinn Fannar Jóhannsson Tuomo Rainio |